Durbes baznīca, mācītāji un draudze

Durbes baznīca

Kad Durbē 14.gadsimtā uzceļ mūra pili, tajā ir arī pils baznīca. 15.gasimtā uzceļ citu baznīcu ārpus pils. Zināms, ka 1451.gadā Durbē bijusi baznīca, jo kādreiz Rīgas Doma muzejā glabājies zvans ar šādu gadaskaitli. 1496.gadā tai minēts katoļu priesteris. 1525.gadā nodibināta mācītājmuiža. Kurzemes landtāga lēmums lika pamatu jaunas baznīcas būvei, kas tika celta ar Kurzemes hercoga pabalstu,  pabeigta ar draudzes līdzekļiem un ievētīta 1651.gada 28.februārī. Baznīcu iesvētīja mācītājs Hermanis Topiuss, kas bija iecelts par Grobiņas prāvestu. Baznīcu uzturēja apkārtējās muižas.

Kroņlukturis no 1609.gada

Durbes baznīcā ir 18.gadsimta kancele un altāra retabls ar kokgriezumiem, kroņlukturis no 1609.gada un sens kristāmtrauks. Ērģeles būvētas 1834.gadā un pārbūvētas 1874.gadā. Tornī ir divi 1896.gadā lieti zvani. 1903.gadā tika uzstādīts torņa pulkstenis, kas darbojās līdz 1922.gadam, remontēts 1935.gadā. Daļēji saglabājušās senās māla grīdas flīzes.

1770.gadā ir pabeigta  baznīcas torņa būve. Baznīca vairākkārt paplašināta un remontēta: 1847., 1872. un 1908.gadā. 19.gadsimta pārbūvju rezultātā tā zaudēja savu sākotnēji slaido torni. Velve virs altāra tika aizmūrēta, kad baznīcu pagarināja.

Pie sienas blakus kancelei ir marmora piemiņas plāksne 1919.gada Latvijas brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem.

1872.gadā ap baznīcu uzbūvēja akmens mūri. Pie baznīcas bijusi sena kapsēta, daži kapi vēl saglabājušies. Pie baznīcas apglabāts mācītājs Edmunds Proktors (1815 – 1865), kura ģimenē Kronvalda Atis bija mājskolotājs.

Senos laikos Durbes mācītāji apkalpojuši ļoti plašu novadu no Aizputes līdz leišu robežām, no 1573.gada latviešu iedzīvotājus apkalpo savs un vācu iedzīvotājus savs mācītājs, bet 1857.gadā draudzi sadala patstāvīgās Ziemeļu un Dienvidu draudzēs. Pie Ziemeļu draudzes piederēja Ilmājas baznīca, bet pie Dienvidu draudzes piederēja Sv.Bartolomeja (Ilzenes jeb Bunkas) baznīca. 1857.gadā arī celta latviešu draudzes mācītājmuiža, jo iepriekšējā 1853.gadā kopā ar baznīcas arhīvu nodega.

20.gadsimta sākumā katrā draudzē bija ap 6000 locekļu, divdesmito gadu beigās – ap 1000.

Laikā no 2003. līdz 2005.gadam ar Kurzemes apvienoto fondu Vācijā (Vereinigte Kurländische Stiftungen), fon Bordeliusu ģimenes un  Erfurtes Tomasa draudzes palīdzību atjaunoti torņa un galvenā korpusa jumti.

Mācītāji

ZIEMEĻDURBE

 

Johann Dimler 1557 – 99

Heinrich Arends II 1599 – 1630

Adam Petzold (Betsoldus) II  1634 – 36

Jakobus Lutter  … – 1639

Mag. Hermann Toppius  1642 – 55

Mag. Joachim Kühn 1656 – 59

Herbert Ulrici 1660 – 64

Johann Brockhusen I  1669 -82

Jakob Meuter 1687 – 1712

Dietrich Stavenhagen 1713 – 50

Adjunkt: Joachim Baumann 1745 – 47

Mag.Johann Wilhelm Hänselin 1752 – 66

Adjunkt: Paul Friedrich Reimer 1764 – 66

Paul Friedrich Reimer 1766 – 69

Johann Christoph Baumbach 1770 – 1801

Dr.Karl Christoph Schön 1802 – 55

Karl Heinrich Edmund Proktor 1856 – 65

August Friedrich von Johannsohn 1866 -1903

Adjunkt: Oswald v.Johannsohn 1890 – 91

August v. Johannsohn 1898 -1903

Christian Dexne 1904 – 1935

 

DIENVIDDURBE

Mathias Neukirch 1581

Jeremias Hessing  1609 – 11

Friedrich … 1624

Adam Petzold (Betsoldus) II 1624 – 30

Johann Denniger  1634

Johann Petzold 1635 – 39

Adam Prätorius 1639 – 48

Wilhelm Reimer 1648 -1703

Johann Friedrich Rhanäus 1708 – … 1715

(Līdz 1742.g. vācu draudzes mācītājs apkalpoja arī latviešu draudzi.)

Johann Christoph Stavenhagen 1742 – 79

Adjunkt: Johann Bernhard Wolter 1770 – 79

Johann Bernhard Wolter 1779 – 1809

Adjunkt: Johann Friedrich Runtzler 1801 – 9

Johann Friedrich Runtzler 1822 – 44

Otto Bernhard Friedrich Runtzler 1822 – 44

Ernst Ludwig August Bernewitz , Past. Designatus 1845

Dr. Hermann Ehrenfest Katterfeld 1846 – 76

August Edmund Proctor 1877 – 1904

Robert Christoph Seezen 1905 – 1934

 

Ar 1934./35. gadu Durbes baznīcā sāk kalpot latviešu mācītāji: Teodors Aviks, Pēteris Auseklis Laiviņš, Jūlijs Martinsons  (no 1938. – 1982.gadam), Pēteris Mednis. Vēlāk kalpojuši mācītāji Juris Rubenis, Raivo Bitenieks, Ainars Jaunskalže, Atis Voickovskis, Juris Simakins, Jānis Pauļiks, Pēteris Kalks. Pašlaik Durbes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs ir Gints Kronbergs.

 

Durbes vācu mācītāju ieguldījums latviešu kultūrvēsturē

Joahims Baumans (1712 -1759)

pazīstams kā garīgu dziesmu pārlabotājs un tulkotājs, 1754.gadā izdeva pārlabotu Kurzemes dziesmu grāmatu. Savā Durbes periodā viņš izdeva pārlabotu Manceļa sprediķu grāmatu.

Johans Kristofs Baumbahs(1742-1801)

Garīgu dziesmu sacerētājs un tulkotājs, ļoti labi pārvaldījis latviešu valodu. Rakstījis Štobes Latviskai gada grāmatai, pirmajam žurnālam latviešu valodā. 1800.gadā izdeva Bībeles stāstus „Mazā Bībele”, kur zemniekiem saprotamā valodā pārstāsta Vecās un Jaunās derības stāstus, pievienojot tiem pamācības un nelielus dzejoļus. Strādājis arī pie latviešu- vācu vārdnīcas, bet tā palikusi rokrakstā.

Dr. Hermans Ērenfests Katerfelds(1797 – 1876)

interesējās par latviešu valodu un folkloru, vāca augu nosaukumus Durbes apkārtnē, krāja tautas dziesmas, 1835.gadā uzrakstīja nozīmīgu apcerējumu par latviešu tautasdziesmām. Rakstījis izdevumam „Magazin der Lettisch-literarischen Gesellschaft” kā arī latviešu avīzēm, sacerējis kristīgas dziesmas. Katerfelds bija audžu tēvs Kronvalda Atim un gādāja par viņa izglītību

Johans Kristofs Volters

dzimis 1773.gadā Durbes mācītāja Johana Bernharda Voltera ģimenē un guvis tur pirmo izglītību. Viņa dzīve saistīta ar Cīravu, kur viņš bija mācītājs. Viņam ir lieli nopelni izglītības veicināšanā savā draudzē un visas Kurzemes mērogā. Viņš sagatavoja pirmo pamatīgi izglītoto skolotāju Kurzemē Andreju Bergmani, kas savukārt apmācīja skolotājus citām draudzēm. Volters piedalījās Irlavas skolotāju semināra izveidošanā.

Dr. Karls Kristofs Šēns (1775 – 1855)

pildīja mācītāja pienākumus 50 gadus, visu mūžu viņš nodarbojās ar dabaszinātņu studijām un viņa bibliotēka bija viena no lielākajām privātbibliotēkām Kurzemē.

Kristiāns Deksne un Roberts Zēcens

pēdējie vācu mācītāji, kas 1939.gadā atstāja Latviju un mira pēc kara Vācijā, atstājuši atmiņu pierakstus par savu darbību un dzīvi Durbē 20.gadsimta sākumā, kas sniedz interesantas laika liecības.