DABAS LIEGUMS „DURBES EZERA PĻAVAS”

Durbes ezera pļavas – 1.daļa (JPG)

Durbes ezera pļavas – 2.daļa (JPG)

IEVĒROJOT VIDEI

DRAUDZĪGU UZVEDĪBU, TŪRISTI UN SKOLNIEKU GRUPAS TIEK AICINĀTI APMEKLĒT DABAS LIEGUMU „DURBES EZERA PĻAVAS”.

DABAS LIEGUMĀ BŪS IESPĒJA APSKATĪT LATVIJĀ RETAS DABISKU PĻAVU AINAVAS UN LIELU PUTNU SUGU BAGĀTĪBU. PUTNU VĒROTĀJI ŠEIT IESPĒJAMS SASTAPS JŪRAS ĒRGLI, ZIVJU ĒRGLI, MELNO ZĪRIŅU, GRIEZI UN DAUDZUS CITUS PUTNUS.

PUTNU MIGRĀCIJAS LAIKĀ , ĪPAŠI PAVASARĪ, IR NOVĒROJAMI LIELI ZOSU, GULBJU UN DZĒRVJU BARI.

APMEKLĒJOT DABAS LIEGUMUS, ĪPAŠI SVARĪGI IEVĒROT:

 

*ATKRITUMUS PAŅEMT LĪDZI, AIZ SEVIS NEKO NEATSTĀJOT;

*NETRAUCĒ PUTNUS, VĒROJOT TOS, ĪPAŠI TO LIGZDOŠANAS VAI MIGRĀCIJAS LAIKĀ;

*NEPLŪC PUĶES UN RETUS AUGUS;

*UGUNSKURUS KURINĀT TIKAI ŠIM MĒRĶIM PAREDZĒTĀS VIETĀS UN IEVĒROT UGUNSDROŠĪBU;

*NAKŠŅOŠANAI TELTĪ IZVĒLĒTIES TŪRISTIEM LABIEKĀRTOTAS APMETŅU VIETAS ĀRPUS LIEGUMA TERITORIJAS.

 

 

SĪKĀKA INFORMĀCIJA

PAR APSKATES OBJEKTIEM UN EKSKURSIJĀM

ZVANOT UZ TĀLRUNI-27061770

                                                                     – 63498808

Durbes baznīca, mācītāji un draudze

Durbes baznīca

Kad Durbē 14.gadsimtā uzceļ mūra pili, tajā ir arī pils baznīca. 15.gasimtā uzceļ citu baznīcu ārpus pils. Zināms, ka 1451.gadā Durbē bijusi baznīca, jo kādreiz Rīgas Doma muzejā glabājies zvans ar šādu gadaskaitli. 1496.gadā tai minēts katoļu priesteris. 1525.gadā nodibināta mācītājmuiža. Kurzemes landtāga lēmums lika pamatu jaunas baznīcas būvei, kas tika celta ar Kurzemes hercoga pabalstu,  pabeigta ar draudzes līdzekļiem un ievētīta 1651.gada 28.februārī. Baznīcu iesvētīja mācītājs Hermanis Topiuss, kas bija iecelts par Grobiņas prāvestu. Baznīcu uzturēja apkārtējās muižas.

Kroņlukturis no 1609.gada

Durbes baznīcā ir 18.gadsimta kancele un altāra retabls ar kokgriezumiem, kroņlukturis no 1609.gada un sens kristāmtrauks. Ērģeles būvētas 1834.gadā un pārbūvētas 1874.gadā. Tornī ir divi 1896.gadā lieti zvani. 1903.gadā tika uzstādīts torņa pulkstenis, kas darbojās līdz 1922.gadam, remontēts 1935.gadā. Daļēji saglabājušās senās māla grīdas flīzes.

1770.gadā ir pabeigta  baznīcas torņa būve. Baznīca vairākkārt paplašināta un remontēta: 1847., 1872. un 1908.gadā. 19.gadsimta pārbūvju rezultātā tā zaudēja savu sākotnēji slaido torni. Velve virs altāra tika aizmūrēta, kad baznīcu pagarināja.

Pie sienas blakus kancelei ir marmora piemiņas plāksne 1919.gada Latvijas brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem.

1872.gadā ap baznīcu uzbūvēja akmens mūri. Pie baznīcas bijusi sena kapsēta, daži kapi vēl saglabājušies. Pie baznīcas apglabāts mācītājs Edmunds Proktors (1815 – 1865), kura ģimenē Kronvalda Atis bija mājskolotājs.

Senos laikos Durbes mācītāji apkalpojuši ļoti plašu novadu no Aizputes līdz leišu robežām, no 1573.gada latviešu iedzīvotājus apkalpo savs un vācu iedzīvotājus savs mācītājs, bet 1857.gadā draudzi sadala patstāvīgās Ziemeļu un Dienvidu draudzēs. Pie Ziemeļu draudzes piederēja Ilmājas baznīca, bet pie Dienvidu draudzes piederēja Sv.Bartolomeja (Ilzenes jeb Bunkas) baznīca. 1857.gadā arī celta latviešu draudzes mācītājmuiža, jo iepriekšējā 1853.gadā kopā ar baznīcas arhīvu nodega.

20.gadsimta sākumā katrā draudzē bija ap 6000 locekļu, divdesmito gadu beigās – ap 1000.

Laikā no 2003. līdz 2005.gadam ar Kurzemes apvienoto fondu Vācijā (Vereinigte Kurländische Stiftungen), fon Bordeliusu ģimenes un  Erfurtes Tomasa draudzes palīdzību atjaunoti torņa un galvenā korpusa jumti.

Mācītāji

ZIEMEĻDURBE

 

Johann Dimler 1557 – 99

Heinrich Arends II 1599 – 1630

Adam Petzold (Betsoldus) II  1634 – 36

Jakobus Lutter  … – 1639

Mag. Hermann Toppius  1642 – 55

Mag. Joachim Kühn 1656 – 59

Herbert Ulrici 1660 – 64

Johann Brockhusen I  1669 -82

Jakob Meuter 1687 – 1712

Dietrich Stavenhagen 1713 – 50

Adjunkt: Joachim Baumann 1745 – 47

Mag.Johann Wilhelm Hänselin 1752 – 66

Adjunkt: Paul Friedrich Reimer 1764 – 66

Paul Friedrich Reimer 1766 – 69

Johann Christoph Baumbach 1770 – 1801

Dr.Karl Christoph Schön 1802 – 55

Karl Heinrich Edmund Proktor 1856 – 65

August Friedrich von Johannsohn 1866 -1903

Adjunkt: Oswald v.Johannsohn 1890 – 91

August v. Johannsohn 1898 -1903

Christian Dexne 1904 – 1935

 

DIENVIDDURBE

Mathias Neukirch 1581

Jeremias Hessing  1609 – 11

Friedrich … 1624

Adam Petzold (Betsoldus) II 1624 – 30

Johann Denniger  1634

Johann Petzold 1635 – 39

Adam Prätorius 1639 – 48

Wilhelm Reimer 1648 -1703

Johann Friedrich Rhanäus 1708 – … 1715

(Līdz 1742.g. vācu draudzes mācītājs apkalpoja arī latviešu draudzi.)

Johann Christoph Stavenhagen 1742 – 79

Adjunkt: Johann Bernhard Wolter 1770 – 79

Johann Bernhard Wolter 1779 – 1809

Adjunkt: Johann Friedrich Runtzler 1801 – 9

Johann Friedrich Runtzler 1822 – 44

Otto Bernhard Friedrich Runtzler 1822 – 44

Ernst Ludwig August Bernewitz , Past. Designatus 1845

Dr. Hermann Ehrenfest Katterfeld 1846 – 76

August Edmund Proctor 1877 – 1904

Robert Christoph Seezen 1905 – 1934

 

Ar 1934./35. gadu Durbes baznīcā sāk kalpot latviešu mācītāji: Teodors Aviks, Pēteris Auseklis Laiviņš, Jūlijs Martinsons  (no 1938. – 1982.gadam), Pēteris Mednis. Vēlāk kalpojuši mācītāji Juris Rubenis, Raivo Bitenieks, Ainars Jaunskalže, Atis Voickovskis, Juris Simakins, Jānis Pauļiks, Pēteris Kalks. Pašlaik Durbes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs ir Gints Kronbergs.

 

Durbes vācu mācītāju ieguldījums latviešu kultūrvēsturē

Joahims Baumans (1712 -1759)

pazīstams kā garīgu dziesmu pārlabotājs un tulkotājs, 1754.gadā izdeva pārlabotu Kurzemes dziesmu grāmatu. Savā Durbes periodā viņš izdeva pārlabotu Manceļa sprediķu grāmatu.

Johans Kristofs Baumbahs(1742-1801)

Garīgu dziesmu sacerētājs un tulkotājs, ļoti labi pārvaldījis latviešu valodu. Rakstījis Štobes Latviskai gada grāmatai, pirmajam žurnālam latviešu valodā. 1800.gadā izdeva Bībeles stāstus „Mazā Bībele”, kur zemniekiem saprotamā valodā pārstāsta Vecās un Jaunās derības stāstus, pievienojot tiem pamācības un nelielus dzejoļus. Strādājis arī pie latviešu- vācu vārdnīcas, bet tā palikusi rokrakstā.

Dr. Hermans Ērenfests Katerfelds(1797 – 1876)

interesējās par latviešu valodu un folkloru, vāca augu nosaukumus Durbes apkārtnē, krāja tautas dziesmas, 1835.gadā uzrakstīja nozīmīgu apcerējumu par latviešu tautasdziesmām. Rakstījis izdevumam „Magazin der Lettisch-literarischen Gesellschaft” kā arī latviešu avīzēm, sacerējis kristīgas dziesmas. Katerfelds bija audžu tēvs Kronvalda Atim un gādāja par viņa izglītību

Johans Kristofs Volters

dzimis 1773.gadā Durbes mācītāja Johana Bernharda Voltera ģimenē un guvis tur pirmo izglītību. Viņa dzīve saistīta ar Cīravu, kur viņš bija mācītājs. Viņam ir lieli nopelni izglītības veicināšanā savā draudzē un visas Kurzemes mērogā. Viņš sagatavoja pirmo pamatīgi izglītoto skolotāju Kurzemē Andreju Bergmani, kas savukārt apmācīja skolotājus citām draudzēm. Volters piedalījās Irlavas skolotāju semināra izveidošanā.

Dr. Karls Kristofs Šēns (1775 – 1855)

pildīja mācītāja pienākumus 50 gadus, visu mūžu viņš nodarbojās ar dabaszinātņu studijām un viņa bibliotēka bija viena no lielākajām privātbibliotēkām Kurzemē.

Kristiāns Deksne un Roberts Zēcens

pēdējie vācu mācītāji, kas 1939.gadā atstāja Latviju un mira pēc kara Vācijā, atstājuši atmiņu pierakstus par savu darbību un dzīvi Durbē 20.gadsimta sākumā, kas sniedz interesantas laika liecības.

Durbes dārznieks Sīmanis Klēvers

Sīmanis Klēvers ir dzimis 1834.gadā Kalētos. Pēc Gramzdas baznīcas skolas beigšanas mācās par dārznieku Kalētu muižā. 1855.gadā dodas uz Rīgu, kur pie dārznieka Šreibera Zasulaukā iegūst plašas zināšanas dārzkopībā. Atgriežas Kalētu muižā un saraksta grāmatu „Mazais sakņu dārznieks”. Tad seko dzīves posms Rucavā. 1877.gadā viņš iegūst zemes gabalu Durbē un izveido augļu dārzu un pazīstamu kokuskolu. Klēvers piedalās Kurzemes lauksaimniecības izstādē Jelgavā ar ābolu un bumbieru šķirnēm un iegūst sudraba medaļu. Viņš turpina rakstīt grāmatas :  „Zemkopja augļu dārzs”, „Baltijas dārza-draugs”. 1893.gadā, kad Durbe iegūst pilsētas tiesības, viņš tiek ievēlēts par pilsētas vecāko. 1912.gadā viņš izdod vēl vienu grāmatu, kur māca audzēt eksotiskus augus, šampinjonus, iekārtot krāšņumdārzus un pazīt sēnes. 1922.gadā Klēvers mira un tika apbedīts Priediena kapos. Pie viņa mājas Raiņa ielā 36 1997.gadā atklāja piemiņas plāksni.

Pateicoties Klēvera darbībai Durbē, izveidojās daudzi augļudārzi, tādēļ arī divdesmito gadu sākumā veidojot Durbes ģerboni, par simbolu izvēlējās ābeli ar septiņiem āboliem – katrai nedēļas dienai pa vienam.

Atis Kronvalds

Atis Kronvalds

Krustāmajā zīmē, ko izrakstījis mācītājs Katerfelds, varam lasīt, ka 1837.gada 3. (15.) aprīlī dzimis Krotes pagasta Miķu māju  skrodera Kristapa Kronvalda un viņa sievas Margrietas dēls Otto. Kristījis latviešu mācītājs Runclers. Kūmās: puisis Otto Lilientāls, kalpa sieva Jūle Norenbergs, meita Bille Štāls. Miķu mājas piederēja pie Durbes baznīcas draudzes.

Kronvalda vecāku dzīves vieta nebija patstāvīga. Iekrājis naudu, tēvs kļūst par lopu nomnieku muižā. Kronvalda vecāki bija saradojušies un sadraudzējušies ar lauku vāciešiem – vācu amatniekiem vai pārvācotiem latviešiem.  Mācītājs Katerfelds, kas bija draudzīgs latviešiem, vēlējās atbalstīt arī šos lauku vāciešus. Viņš pierunāja Kronvaldus laist Ati Durbes Špringera privātskolā un apņēmās ņemt viņu savās mājās audžu dēla kārtā par biedru saviem bērniem.

13 gadu vecumā Atis pārgāja mācītāja mājā, citos apstākļos un sabiedrībā. Viņš redzēja, ka sabiedrībā ir divas grupas – vācieši un latvieši. Vācieši ieņēma augstāku kārtu, bija bagātāki, ieņēma svarīgākos amatus un noteicas šīs zemes likteņus. Viņš novēroja, ka zemākas kārtas ļaudis, tiekdamies pēc bagātības un izglītības, ieauga vāciešos. Mācītāja ģimenē viņš turpināja mācīties vācu valodu un smalkas manieres un sevi turēja par jaunu vācieti. Mācītājam Katerfeldam nebija daudzu aizspriedumu pret latviešiem, kas bija Baltijas vāciešiem, tomēr arī viņš neticēja latviešu kultūras plašākai attīstībai. Viņš uzskatīja, ka izglītotam latvietim vajagot dzīvot kā vācietim. Atim šie uzskati likās saprotami un tikai vēlākajā dzīvē viņš no tiem novērsās. Taču kā cilvēku un latviešu draugu viņš savu audžu tēvu cienīja un neaizmirsa visu savu mūžu.

Kad Atis sasniedza 16 gadu vecumu, mācītājs Katerfelds to līdz ar vācu bērniem iesvētīja un nodeva Liepājas augstākajā apriņķa skolā. Šeit mācījās Kurzemes augstāko aprindu bērni. Sākumā viņš bija vislabākais skolnieks klasē, taču drīz vien viņš aizrāvās ar grāmatu lasīšanu, darīšanām ārpus skolas, bija kritisks pret mācību metodēm. Skolu viņš nevarēja pabeigt, tādēļ viņam bija jākļūst patstāvīgam. Atis Kronvalds kļuva par mājskolotāju ārsta Pfefera ģimenē Darbēņos Lietuvā, netālu no Kurzemes robežas. Vēlāk viņš kopā ar Pfefera dēlu devās uz Berlīni, kur pusgadu klausījās lekcijas medicīnas fakultātē. Berlīnes laikam bija liela nozīme Kronvalda tālākajā dzīvē: viņš klausījās ievērojamu zinātnieku lekcijas, satikās ar vācu studentiem un piedalījās viņu debatēs, iepazina vācu tautas nacionālos centienus un labāk izprata latviešu tautas likteni.

Līdzekļu trūkuma dēļ atgriezies no Berlīnes, Kronvalds atkal nonāca Durbē, šoreiz Durbes Ziemeļdraudzes mācītāja Proktora ģimenē par mājskolotāju. Šeit viņš pavadīja četrus gadus, brīvajā laikā nodarbodamies ar valodniecību, pedagoģiju un dabas zinātnēm. Kronvalds bija sabiedrisks cilvēks un drīz vien uzņēma kontaktus ar apkārtējiem skolotājiem.  Novērojumi Vācijā viņam mācīja, ka skolotāji nevar darboties katrs par sevi. Drīz vien viņš sāka rīkot skolotāju sanāksmes, kuras viņš dēvēja par „konferencelēm”. Tajās piedalījās 6 – 12 apkārtnes skolotāji. Laba draudzība viņu saistīja ar Durbes skolotāju Šēferu, kopā abi skolotāji pārrunāja psiholoģijas un pedagoģijas jautājumus. Dunalkas skolotājs Blūms uzsvēra savās atmiņās Kronvalda spējas pulcināt apkārtnes skolotājus.  Berlīnes novērojumi Kronvaldam lika domāt arī par nacionālo jautājumu. Viņš nonāca pie atziņas, ka īsta izglītība sekmēsies vislabāk dzimtajā valodā.  Viņš čakli sāka mācīties latviešu valodu ar gramatikas grāmatām un vārdnīcām un pamanīja, ka daudziem jēdzieniem trūkst latviešu vārdu.

Durbes laikā Kronvalds rada, atvasina un atdzīvina daudzus vārdus latviešu valodā. Mācītājs Proktors sāk baznīcas runās lietot Kronvalda radīto vārdu „līdzeklis”. Arī skolotāju sanāksmēs, kas sākumā notika vācu valodā, pārgāja uz latviešu valodu.

Durbes laikā Kronvalds sāka nodarboties ar rakstniecību. 1863 gadā iznāca neliela mācību grāmata „Mazā vācieša pirmais solis”. 1865.gadā iznāca grāmatas turpinājums. Kronvalds saprata, ka tais laikos vācu valoda bija nepieciešama, lai iegūtu tālāku izglītību un tiktu ārā no lauku vides. Tomēr ievadā viņš atgādina, ka pirmkārt labi jāapgūst mātes valoda. Grāmatā arī ir pateicības vārdi audžutēvam Katerfeldam, kā patiesas izglītības veicinātājam.

Kronvalds sarakstījās ar izglītotiem vācu vīriem Jelgavā un Rīgā, kas uzskatīja sevi par latviešu draugiem un sāka izprast viņu uzskatus par latviešu izglītības izredzēm. Kronvalds savās cerībās vīlās, un mēs redzam, ka viņš nonāk  „jaunlatviešu” rindās un viņa simpātijas ir „Pēterburgas Avīžu”  pusē, kur darbojās Juris Alunāns, Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons.

Mājskolotāja stāvoklis nebija apskaužams, bija atkarība no darba devēju iegribām, nebija nākotnes izredžu. Turklāt Kronvalds bija slepeni saderinājies ar Gramzdas ārsta meitu Karolīnu Rolovu, taču mājskolotājam nebija materiāla pamata precēties. 1865.gada vasarā viņš atstāja Durbi, lai dotos uz Tērbatu un iestātos Tērbatas universitātes pedagoģijas kursos. Bija izredzes pēc kursu beigšanas dabūt skolotāja vietu.

28.augusta rītā Kronvalds atvadījās no vecākiem Krotē un ar zirgiem devās ceļā, jo dzelzceļa vēl nebija. Viņa somā bija trīs drēbju kārtas, 15 krekli un kabatā 120 rubļi. No Jelgavas brauc ar kuģīti līdz Rīgai, no Rīgas diližansā caur Cēsīm, Valmieru un Valku uz Tērbatu.  Tērbatā viņš dzīvo blakus baznīcai ar dārziņu priekšā, kas viņam atgādina Durbi. Sākas jauns posms Kronvalda dzīvē ar lieliem plāniem un darbiem.

 Zigfrīds Anna Meierovics

Zigfrīds Anna Meierovics

1883.gadā par ārstu Durbē sāk strādāt Haims Meierovics. Ārsts mazpilsētā bija ļoti cienījama persona un apgrozījās vietējo augstāko aprindu – vācu grāfu un baronu pilīs. 1885.gadā, gatavodamies precēties ar Annu Fīlholdi, Hermanis Meierovics liek sevi kristīt luterticībā Liepājas svētās Trīsvienības baznīcā. Viņu kristī Grobiņas prāvests fon Johansons, kas ir Durbes Ziemeļu draudzes mācītājs. Krustvecāki – Ādolfs fon Bordeliuss un Arturs fon Kaizerlings.

Nākošais dokuments, kas saistās ar Meierovicu ģimeni ir ieraksts Durbes baznīcas grāmatā 1885.gada decembrī. Tas vēstī, ka doktors Hermanis Meierovics, tirgotāja Pereca Meierovica dēls, māte dzīva, stājas laulībā ar Annu Fīlholdi, Kabiles skolotāja Ernsta Fīlholda meitu, māte mirusi. Doktoram ir 30, viņa izredzētajai 25 gadi. Uzsaukti Durbes baznīcā 1., 8. un 15.decembrī (pēc vecā stila), laulāti 20.decembrī Līgutu pilī.

1887.gada 9.februārī baznīcas grāmatā dokumentēti divi notikumi. Pirmais – 24.janvārī (pēc jaunā stila 5.februārī) pulksten 2 no rīta dzimis Zigfrīds Anna. Kristīts vecāku mājās. Krustvecāki Ādolfs fon Bordeliuss, jaunkundze Ella fon Bordeliuss, grāfs Arturs fon Kaizerlings no Vecpils un Lieģu barons Nikolajs fon Grothuss. Otrs ir ieraksts par to, ka 4.(16.)februārī  pulksten 10 vakarā mirusi doktora kundze Anna Meierovica, dzimusi Kabilē, 26 ar pusi gadu veca, nedēļnieces gultā (ar pēcdzemdību komplikācijām).

Z.A.Meierovica tēvs vēl līdz 1892.gadam bija Durbē, saslima ar nerviem un līdz mūža beigām ārstējās Tabora nervu slimnīcā Jelgavā. Dēls Zigfrīds Anna nonāca mātes brāļa ģimenē Kabilē.

Durbē par Meierovica piemiņas iemūžināšanu sāka domāt 1929.gadā. Kā rakstīts tālaika avīzēs, jautājums cilāts apriņķī. Acīmredzot tā bija valsts iniciatīva, godināt personības, kurām jāpateicas par valsts neatkarību. Pie slimnīcas (kādreizējā doktorāta) tika atklāta piemiņas plāksne. Liepājas iela (sākotnēji Jelgavas iela) tika pārdēvēta par Z.A.Meierovica iela, bet Priediena kapos Annai Meierovicai uzcēla respektablu kapakmeni. Padomju varai Meierovica vārds nebija pieņemams, tādēļ 1940.gadā ielu pārdēvēja par Raiņa ielu, plāksne tika noņemta, un mātes piemineklis ieauga krūmos.

Deviņdesmitajos gados plāksne atjaunota un mātes piemiņas vieta tiek regulāri kopta. Durbi apmeklēja Gunārs Meierovics. 2007.gadā iznāca Riharda Treija grāmata par Zigfrīdu Annu Meierovicu, bet gadu vēlāk Durbes kultūras namā notika Meierovicam veltīts pasākums, kurā piedalījās grāmatas autors un Ingrīda Meierovica, Gunāra Meierovica atraitne.

Senākās ziņas par Durbi

Durbes vārds pirmo reizi pieminēts 1230.gada līgumā starp pāvesta sūtni Alnas Balduīnu un kuršu ķēniņu Lamekīnu par kristīgās ticības pieņemšanu. Latīņu valodā sacerētajā dokumentā minētas kuršu apdzīvotas vietas, arī Durbe kā plašāks apgabals un apzīmēta ar vārdu Durpis

Teksts latīņu un vācu valodā apskatāms www.herder-institut.de

 

Durbes nosaukums

Durbes ezers ir devis nosaukumu apdzīvotai vietai. Ir vairāki minējumi  Durbes nosaukuma izcelsmei: to saista ar lībiešu vārdu tūrba (zivs). Cits minējums saistās ar senu formu vārdam kūdra. Kurzemē ir arī otra vieta ar tādu pašu nosaukumu – tā ir Durbes pils pie Tukuma. Vēsturiskos dokumentos vācu valodā lietots nosaukums Durben, bet latvieši sarunvalodā lietojuši vārdu Dorbe. Interesanti, ka Bādenes-Virtembergas zemē Vācijā ir karnevāla biedrība NV Durbestecher Sauldorf (Zauldorfas kūdras racēji).

 

Durbes kauja

Durbes vārds vēsturē ir iegājis ar Durbes kauju 1260.gada 13.jūlijā.  13.gadsimtā Vācu ordenis jau bija pakļāvis daudzus lībiešu, sēļu, kuršu un zemgaļu apgabalus un pūlējās iekarot arī Žemaitiju, kas sekmīgi pretojās.  Vācu ordenis sapulcināja krustnešus no Livonijas un Prūsijas, iekarotos kuršus, igauņus un senprūšus, kā arī Dānijas karaļa vasaļus no Ziemeļigaunijas, lai uzbruktu žemaišiem. Kļuva zināms, ka žemaiši ir iebrukuši kuršu zemē. Ordeņa karaspēks sekoja žemaišiem, un sadursme notika 1260.gada 13.jūlijā uz lauka pie Durbes upes. (Vēsturnieks P.Stepiņš lokalizēja kaujas vietu pie Trumpes upes ietekas Durbes ezerā.) Nozīmīgākās ziņas par kauju sniedz divas hronikas: Livonijas Atskaņu hronika, sarakstīta 30 gadus pēc kaujas, un Duisburgas Pētera Prūšu hronika, sarakstīta vēl 30 gadus vēlāk. Hroniku sniegtās ziņas par kuršu rīcību kaujas gaitā ir pretrunīgas. Kurši vai nu pameta kaujas lauku vai arī uzbruka ordeņa karaspēkam no mugurpuses, jo bruņinieku sabiedrotie nebija ar mieru pēc kaujas atdot kuršiem žemaišu sagūstītās kuršu sievas un bērnus. Katrā ziņā kuršu rīcība ietekmēja kaujas iznākumu. Bija krituši 150 bruņinieki, ordeņa meistars fon Hornhūzens, Prūsijas maršals Botels un daudzi karotāji. Kauja pie Durbes ir viena no nozīmīgākajām lappusēm Baltijas tautu vēsturē, un arī Vācijas vēsturē tā ir iegājusi kā smaga Vācu ordeņa sakāve.

Pēc kaujas kurši turpināja pretošanos, nemieri Prūsijā izvērtās par karu, bet Žemaitija tā arī netika iekarota.

 

Durbes pils

Vecākā vācu ordeņpils 13.-14.gadsimtā bija Lindale. Tās  nosaukums atrodams 1253.gada dokumentā, vēlāk Oldenburg, Altenburg (latviski – Vecpils). Tā atradusies 9 km uz ziemeļaustrumiem no Durbes bijušajā Vecpils muižā Lāņupes kreisajā krastā.  Lindale kā kuršu pilsnovada nosaukums zināms no zemju dalīšanas dokumentiem starp bīskapu un ordeni. Pēdējo reizi Lindales vārdu dokumentos atrod 1371.gadā.

Ordenim ceļot jaunu pili ezera tuvumā, tā iegūst nosaukumu no ezera un upes. Iepriekšējais centrs zaudējis nozīmi, un to sākuši saukt par veco pili. Kur atradusies Lindale, skaidri nav zināms. Aiz Vecpils katoļu baznīcas atrodas kuršu pilskalns, kur vēlāk ierīkota kapsēta. Savulaik tur pētnieki meklēja Merķes pilskalnu, bet citi pētnieki to apšaubīja un izteica pieņēmumu, ka tur bijusi senā Lindale.

Durbes ordeņpils pirmais pieminējums ir no 1387.gada, tā bijusi Vācu ordeņa Kuldīgas komturejas saimniecības pils un atradās pie svarīgā ceļa, kas veda no Mēmeles (Klaipēdas) Prūsijā uz Livoniju. Iespējams, ka Durbes pils uzcelta laikā starp 1371.un 1387.gadu. 1371.gada 11.novembrī ordeņa vasalim Vinriham no Rummelas izlēņoti Ilmājas un Oktes ciemi, bet mājvieta piešķirta Kuldīgā. Parasti vasaļi apmetušies miestiņā pie tuvākās ordeņpils. No tā izdarīts secinājums, ka Durbē pils vēl nav bijusi.

Pilsapmetne Durbē bijusi 15.gadsimtā, kad 1435.gadā tā nodegusi. Zināms, ka 1451.gadā Durbē bijusi baznīca, jo kādreiz Rīgas Doma muzejā glabājies zvans ar šādu gadaskaitli.

Kurzemes hercogistes laikā Durbes pilsētiņa uzplauka, pilī dzīvoja hercoga iecelts pilskungs (kapitāns, hauptmanis).  1701.gadā tajā iebruka zviedri, kas postīja pili un pilsētiņu.

1809.gada aprakstā minēts, ka no pils palikušas vairs nožēlojamas apkārtmūra paliekas. 8,7m plats dzīvojamais korpuss stiepies gar visu pils ziemeļu sienu, zem tā bijuši pagrabi (šodien saskatāmi padziļinājumi). Ārsienas pirmajā stāvā logi nav bijuši.

No Durbes miesta līdz Durbes pilsētai

Miestiņš pie pils sāka veidoties ar 15.gadsimta sākumu, bet pils celtnes tika izmantotas galvenokārt kā preču, labības, nodevu savāktuves. To apliecina arī kāds 1555.gada dokuments. Kad Livonijas valsts bija tuvu sabrukumam, tās ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560.gadā ieķīlāja Kuldīgas, Aizputes, Ventspils un Durbes pilis Polijas karalim. Šajās pilīs novietoja poļu karaspēka garnizonus. Kad izveidojās Kurzemes hercogiste, Durbe kļuva par pilskunga novadu. Pilī dzīvoja pilskungs (hauptmanis). Durbes pilī atradās hercoga garnizons -  musketieru un dragūnu vienības (1642.-43. gada ziņas).

Pirmā zviedru – poļu kara laikā (1600 – 1629) Kurzemi pārmaiņus okupēja gan poļu, gan zviedru karaspēks. Pēc šī kara Kurzemes hercogiste piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu, sevišķi hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642 – 1682). Uzplaukums bija vērojams arī Durbē, kuras apkārtnē iekārtoja linu austuvi. Triecienu saimniecībai deva nākošais poļu – zviedru karš (1655 – 1660), kad arī Durbei bija uzliktas nodevas naudā un graudā. Ziemeļu kara laikā (1700 – 1721) izpostīja Durbes pili un miests galīgi panīka. Kurzeme kļuva par Krievijas impērijas guberņu. Iedzīvotāju skaits turpināja samazināties no 260  iedzīvotājiem ap 1720.gadu līdz 130 iedzīvotājiem 1843.gadā, kad Durbē bija 1 mūra un 22 koka mājas ar salmu un skaidu jumtiem, baznīca, skola, zvanītava, 3 krogi, nabagmāja. Vēlāk iedzīvotāju skaits atkal sāka palielināties no 180 iedzīvotājiem 1855.gadā līdz 410 iedzīvotājiem 1881.gadā. Attīstoties Liepājai, Durbes iedzīvotāju skaits atkal samazinājās  – 1897.gadā bija 360 iedzīvotāju. 19.gadsimtā palielinājās latviešu skaits Durbē, ja gadsimta sākumā visi brīvie ļaudis ir vācieši, tad  1863.gadā ir jau 60, bet 1881.gadā 180 latviešu.

1893.gadā Durbe un vēl 16 miesti Kurzemē iegūst vienkāršotas pilsētas tiesības un 20.novembrī Durbes namīpašnieku sanāksme ievēlēja 12 pilvarniekus un 3 kandidātus. Par pirmo pilsētas vecāko ievēlēts dārznieks un kokskolas īpašnieks Sīmanis Klēvers, kas 1894.gada 28.jūnijā baznīcā deva amata zvērestu.

1929.gadā Durbē ir pasta nodaļa, slimnīca un ārsts, 6 klašu pamatskola ar 8 skolotājiem, Durbes skolu un izglītības biedrība, kam pieder skolas nams un bibliotēka, Durbes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība u. c. biedrības, ev. lut. baznīca, 12 tirgotavas, aptieka, 2 vējdzirnavas, vilnas kārstuve, krāsotava, 3 kalēju darbnīcas, 1 ādu un 8 koka apstrādes darbnīcas, 1 mehāniskā darbnīca, 10 dārzniecības u.c.

Vairāk lasīt:

A.Caune, I.Ose „ Latvijas 12.gadsimta beigu – 17.gadsimta vācu piļu leksikons”, Rīga 2004

Karl von Loewis of Menar „Burgen-Lexikon für Alt-Livland”, Riga 1922